Zinu, ka esmu vista - lupata, ja man kāds melo, es klausos un izliekos, ka ticu, bet redzu, ka tie ir meli, taču man ir kauns, ir kauns, ka mani uzskata par muļķi un melo, acīs skatīdamies, un kauns aizrādīt par to, ka melo, jo negribas to otru aizvainot, lai viņam nepaliek kauns par to, ka pieķerts melojot. Pēc tam no šī cilvēka novēršos un vairs neielaižos.

Grūtāk ir tad, kad vazā aiz deguna kāds, kas patīk man, tad svaru kausi kā drudzī raustās, nespēdami izvēlēties uz kuru pusi svērties - uz piedošanu vai nepiedošanu. Tad, kad kāds ir patiesi mīļš, tad ir vieglāk, tad sveras uz piedošanu, bet protams, arī tādā gadījumā ir robežas...

Piedošanas vietu skaits ir ierobežots