par koķetēšanu.
ak, cik ļoti kārojas, lai piedāvājumu būtu tik daudz,
ka vismaz pa reizei varētu atļauties izlikties par mazu, kaprīzu ķēniņu,
saviebt degunu, visādi gorīties un sīkā balstiņā klaigāt:
ņehoču, ņebudu, ņehoču, ņebudu!

bet kas man dos!
tas tikai tiem, kas ķēniņi, kas vienīgie,kaut arī vissūdīgākajā kaktu valstiņā,
tomēr ķēniņi, tomēr vienīgie...




viss ir tik ļoti nopietni, tik ļoti vienu reizi un tik ļoti smalkiem burtiņiem,
ka bail koķetēt -
sabīsies un novītīs vēl.