Nez kāpēc man regulāri uznāk vēlēšanās dalīties ar citiem savā skaistuma piedzīvošanas pieredzē. Skaistums gan nav īstais vārds, drīzāk saviļņojums, vai vēl drīzāk - kaut kas pa vidu. A jēga ta kāda - viena no cilvēka mūžīgajām traģēdijām ir bezgalīgā vientulība ar savām domām un jūtām, jo neko vairāk par valodu, kas patiesībā kā izteiksmes līdzeklis nekam neder, tā arī neesam izgudrojuši. Visu mūžu nodzīvojam savās kastītēs, sazinamies ar zīmju valodu un gribēdami nevaram nevienu ielaist pie sevis.
Tā kā man gribas visiem izpatikt un neiztraucēt drauglistu vienmērīgo plūdumu, te es ielikšu ljcut.

Bet te es piesēdos, jo šovakar sāku pie sevis uzskaitīt lietas, ar kurām saskaroties esmu jutusi gandrīz vai dievišķus mīlestības uzplūdus. Par laimi, nesanāca nemaz tik daudz, tātad ticamības moments ir liels (atceros, kā Aivars pārmeta vārda "ģeniāls" lietošanu vietā un nevietā, bet tās ir tikai sekas nebeidzamiem skaistuma un prieka avotu meklējumiem). Mans bērns. Ar to viss skaidrs, reliģija un viss, punkts. LU pedagoģijas un psiholoģijas bibliotēka. Es iegāju lasītavā un tieši tur, tieši tajā brīdī guvu atklāsmi, kurai biju dzinusies pakaļ neskaitāmus gadus, proti, ka esmu beidzot atradusi savu īsto vietu. To mēdz dēvēt arī par "vietu dzīvē", ja labpatīk. Un visbeidzot - ir tāds Arvo Pērts, komponists. Esmu redzējusi visādus viņam veltītus epitetus, bet tie visi izskan kā tukši vārdi, sveša, pārstrādāta pieredze, un tam nav nekāda sakara ar to eksploziju Andas krūškurvī, kad pēc divu gadu klusuma atskan "The Beautitudes" vai "Fratres". Tā ir visīstākā "closet music", kuru klausoties, domas apklust, jo priekš kam domāt, ja tas viss jau skan tur.