Atcerējos par Rīgas svētkiem.
Man ikdienā pilnīgi nav nekāda saskarsme ar tādu standarta guļamrajonu publiku. Un tad pēkšņi - sestdienas naktī - ir tāda sajūta, ka viss Purvciems, Ķengarags, Zolitūde un pārējie nenormāli smacējošo betona cilvēku krātiņu rajonu pamatiedzīvotāji būtu sagāzušies Vecrīgā. Šoreiz domāju tos tipāžus, kas ikdienā no savas teritorijas arī nekur pārāk tālu nekust. Man tāds neliels kultūršoks. Es nezinu, mani tas padara nedaudz depresīvu. Reizē arī tāds spēcīgs impulss padomāt par to, kā es noteikti negribētu dzīvot. Un tas ir spēcīgs dzinējspēks.

No rīta brauciens pārbāztā un nedaudz pēc nemazgāšanās smakojošā trolejbusā, tad vienmuļš darbs, kas tiek darīts tikai darīšanas pēc. Tad atkal mājas, ikvakara maximas apmeklējums. Tad jau savās trīssvītru biksēs iekšā un pie televizora. Nu pa brīvdienām jau aizbraukt uz Vecāķiem pagulēt un pacepties saulē ieplānots. Ā, sestdien vēl jāaizbrauc uz tirgu nopirkt jaunas kurpes un džemperis.

Nē, nē, nē. Smacējoši. Labi, nebūs nu gluži tas televizors katru vakaru un Vecāķi, nebūs tirgus. Bet tāpat. Tā vide...

Pēc šādiem momentiem novērtēju to vidi, kādā dzīvoju. Un saprotu, kāda jēga ir katru mēnesi atstāt 80ls benzīntankos, lai es vakaros nonāktu savā mājā. Nē, pašā Rīgas centrā gan es gribētu dzīvot. Vai arī Āgenskalnā.
Un lai cik maz naudas būtu, es tāpat izvēlēšos Stockmann, nevis gerkenu, Rūjienas saldējumu bez konservantiem nevis optimas līnijas brīnumus. Varbūt baigi murgaini tas viss izklausās, bet patiesībā jau tas ir par domāšanas veidu. Un vidi, ka spēj vai nu attīstīt, vai degradēt šo domāšanu. Brrr...