šodien es būšu atturīgāks, nostāk stāvošs un gultā līdzi neņemšu paštīksmi, atstāšu to vējot zem aizkaru loga, kur aizsegtās sejas mirkšķina skropstas un neliek nedienām pietupties divdesmit reizes, lai izsmietu visas zemās pieres kā zobrati to dara, kad eļļa. viņa tagad atnāk un klausās stratosfērā, vai plaušas labi dara, tā klaigādamas pa tukšo naksnīgo. ielu tu gāji apraudāt un ar kāju spēri sardīni nabadzi kā guļošu pagapagaili tas ietrāpījās tieši otrajā mēneša trešdienā, kad galilejs bija iznācis atliet ūdeni no kamīna krūzes, kad viņš izgudroja jauno mēneša modeli un sāka skaitīt dzīvo radību veidus, katram iedalot pa bārkstij uz visuvarenā kalendāra altāra, lai sasekojamības dzītais gānītais rudens lietavu piežmiegtais stūrī sabradātais no galvu norautais, lai tas atskatītos pār plecu pleciem un lektu kā ecēts tik tālu bija nonākusi mūsu aizraušanās, ka ar labo valodu nepietika pieminēt atslēgas cauruma akaci aci ar zilo punduri zem kapličas, kurš kas tas, tas viņš kurš mūs, mēs viņu jūs tādi, mēs kopā ar kādu