oktobri, :apokalipse:
Mans svešais motors. Meža klusā dūkoņa, ielas, pa kurām aizbrauc tālumā. Piedrazotās ceļmalas mirklī, kad mīlu un pazūd apetīte. Meža klusā dūkoņa, jūra bez skaņas izgaist un plūst violeti ziedi, atceros.

Uz rokas bija dažādi zaļi un zelta gredzeni, bija nakts un jūru varēja tikai dzirdēt. Zem kājām miljons maigi oļi, somā viskija pudele. Viņš lūdz man aizvērt acis un plaukstā ieliek zaļu sienāzi, kurš ir tikpat zaļš kā mans vidējais gredzens.