vakardiena bija tik jauka,ar Baijbu un Pitchu staigājām,sēdējām uz stockmann autostāvvietas jumta,tb pēdējā stāva :) žēl,ka fotoaparātiņš nebij līdzi :/
apaukstējos biku vairāk,jo nebiju paņēmusi jaku,bet tikai džemperī dzīvojos,šodien biju pie vectēva :)
tik dīvaini,es ieeju dzīvoklī,bet viņas tur nav,viņa vienmēr ir bijusi tur,un jau gaidija ar tikko,silti ceptām pankūkām,mana brāļa,tik ļoti mīlētām :) viņa vienmēr bija,ko taupijusi priekš mums,viņa adija zeķes,kuras es īpaši toreiz nenovērtēju un atdevu brālim,jo toreiz man nepatika adītas zeķes,kuras tagad dievinu,viņa vienmēr aizskrēja līdz Staburadzes veikalam un nopirka ko garšīgu,lielā sekcija,kurā vienmēr bija tik daudz īpašu un interesantu lietu,lielais koka pulkstenis,kurš ielikts sekcijā,ritēja uz priekšu,klusītēm,kurā,kad devāmies gulēt mēdzu vēroties,mazais radio,kas bija ieslēgts cauru diennakti:Un tagad ziņas no Stokholmas,bet varbūt nespēju iemigt,kamēr nebiju tās dzirdējusi? :) tās vienmēr bija,tieši tai laikā,kad lēnām iemigu,klusā tallinas iela,brīžiem kāda cilvēka bļāviens,kādam citam,kuri tikko iznākuši no Zilā Dimanta :) ik pavasari uz palodzes dīgstošie stādi,kurus pēc kāda laika aizveda uz Plakanciemu un iesēja siltumnīcā,tēta vecā istaba, kur pie sienas karogs ar daudzajām medaļām un brošām,tā laika piniem :) viņas piedāvājumi, pēc kaut kā vēl... tagad... tēta istabā dzīvo mans onkulis,kura draudzenai būs bēbītis :) meitenīte :) un tur,tagad vectēvs,sēž... pie loga,kur uz palodzes dīgst stādiņi,vecais radio izslēgts,galds pie kura ēdām pankūkas pazudis,pulkstenis tikpat vientuļi slīd uz priekšu,viņas bildīte vientulīgi stāv uz naktsgaldiņa,nau vairs adīto zeķu,tikko cepto pankūku,viņas mīļā smaida,pēdējais teikums:Tu uzzmanies no cilvēkiemjo sevišķi tiem ļaunajiem,tev var neklāties viegli,ar tādiem,viņi uzbruks negaidot,bet zini,ka es ļoti tevi mīlu,laimīgi,pasveicini brāli... brālis tā arī viņu nesatika...
Viņa vairs nekad nebūs,kad es ieešu dzīvoklī,nekad...