Baudījām filmas ar alkohola piegaršu. Pirmā bija nomā na haļavu paņemtā The Sweetest Thing. Līdz peņa dziesmai noskatījāmies, secinājām, ka laikam būs grūti izdzert pietiekamu daudzumu alkohola, lai tāds stulbums liktos smieklīgs, un skatījāmies nākamo - The Man Who Wasn't There by Joel & Ethan Coen. It kā varētu būt laba filma (melnbaltmelna), bet man, darbarūķim, bija grūti koncentrēties, lai neaizmigtu. Toties Identity gan laikam bija tas, kas man šajā brīdī bija vajadzīgs - pabaidīties un padrebēt, lai gan nekā vērtīga/paliekoša nebija no tā gabala.
Labākais bija vilkties pēc tam mājās pa tumsu, lai gan patiesībā nogurums jau vairs neļāva pilnībā izbaudīt tumsu un ēnas un naksnīgi vientuļo pretīmnācēju un spocīgos kaķus.
Daži iespaidi:
Kamerona Diaza izskatījās perversa, no Kristīnas Āboļvārti bija tikai krūtis (bet visu filmu jau neredzējām - varbūt, ka vēlāk viņa demonstrēja kaut ko saprātīgāku), Billijs Bobs Torntons visas filmas laikā nepakustināja ne vaibstu, James Gandolfini iemiesoja Tony Soprano (manā iztēlē), mazais puisītis Timijs izskatījās pēc Tarantīno bērnībā, un, izrādās, filmas executive producer tēloja sasalušo ķermeni - es arī gribētu tādu lomu.
Nu tāds apmēram bla bla par vakardienu.