secrets, secrets, secrets.


tās nejauši ierauzītās ainiņas, tie nejauši uzzinātie vārdi vajā un vajā.un nelaiž vaļā.

sapīties,satīties- beidzot ņemt un notīties.
ar visiem galiem ūdenī, vai kā nu tur mēdz teikt.

un no šī visa prātā pat dzejas rindas sāk ataust.protams, ka atmiņa ne uz pusi tik spīdoša, lai atcerētos visu kā nākas..bet vispār tāds noskaņojums kā Vācieša "Pa bruģi"- "mieti.mieti.mieti.cilvēks ies.dzers.ēdīs.gulēs.vairosies.   mieti.mieti.mieti.cilvēks ies un pēdējā mietā pakārsies."
wot.