Šodien atgriezās pirms trīs gadiem piedzīvotā sajūta. Tieši tā pat kā toreiz mamma zvanīja un teica, ka tētim slikti. Tikai šoreiz liekas man bija maz emociju. Trijos gados apzināti esmu paspējusi atsvešināties un nocietināties. Tikai šoreiz bez slimnīcas un bez komas, bez elpināšanas aparātiem un asiņainām vēnām. Atvedām viņus mājās.

Es aizpiežu ausis un skaļie kliedzu.
Es sažmiedzu acis, lai neko neredzētu.
Aizveru durvis. Tikai tad beidzot esmu savā pasaulē, kur nekas nenotiek. Bet vismaz nekas slikts nenotiek.