Tikko iegāju istabā un aizvēru aiz sevis durvis. Šī kustība man atgādināja Tevi, tikai nevaru saprast, vai tas biji Tu, kas aizgāja, vai Tu, kas palika mūsu kopīgo soļu telpā, kuras durvis mēs vērām no vienas puses.

Lai iesietu visu šo stāstu vienā, ar cietiem vākiem, rakstiem, rotātā grāmatā, kas, iespējams, būtu pasaka, romāns vai pornogrāfisks trilleris, un noliktu skaisti plauktiņā, man vajadzētu nojaukt māju, kurā dzīvoju, savus sapņus, cerības, iznīcināt tik daudz dažādu gan materiālu, gan mentālu veidojumu, kas, līdz ar Tevi, nu jau rādās citā nokrāsā.

Cik vien sevi apzinos kā daudz maz patstāvīgu, saprātīgi domājošu, emōcijām un jūtām bagātu būtni, cilvēku, kas iegūst savu persōnību un veidolu, tik es šo laiku varu apzīmēt ar Tavu vārdu. Starp prātā esošo lielāko dzīves daļu un Tevi, es varu likt =zīmi.

Šis viss ir tik pat ļoti nezūdošs, kā apziņa, ka tas pazudīs nu jau uz laiku laikiem. Nezinu, vai tik pat viegli, kā mans numurs no tava telefōna vai arī kā mūžību glabātās mazās ziņas un vēstules no Tevis. Nezinu, kur vedīs tālākais ceļš. Tam pagaidām ir pienācis gals.

Es Tevi nevēlos šeit un tagad, tā, kā līdz šim.
I'm done.