Tatad nu jau jāsaka vakardienas nedarbi... ;)
Sāksim ar to, kā es pamodos.

Pamodos no sapņa, kas piebiedrojas visiem iepriekšējiem un izceļas ar nemazums dīvainībām.
Grūti aprakstīt vietu, kur visa darība norisinājās. Tur bija liela, duļķaina upe un tās krastos auga priedes.
Atceros zālienu, kas bija tāds pažuvis. Kaut kas bija noticis. Laikam radiācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Visi bēga uz kupolu, kas bija vienīgais glābiņš. Tad atjēdzos aiz kupola un man rokā bija zāles stiebriņš. Tur bija mana mamma un viņa man teica...es pat vairs īsti neatceros ko. Zem kupola bija pelēka koka klēts un es tur iegāju. Pie veca galda sēdēja vīrs, kas atgādināja maniaku, tāpēc viņu ieraudzījusi es metos bēgt. Nezinu vai viņš skrēja pakaļ, bet es zināju tikai vienu, ka jābēg ko kājas nes!
Skatoties caur stiklu [ja tas bija stikls, tālāk viss šķita pārāk dīvains] laukā pasaule bruka un juka.
Tas bija tik baisi reāli. Tā sajūta bija pārāk atbaidoša. Visu sikumos pat negribas atsaukt atmiņā.

Pa dienu bija uznācis lielais slinkums, tāpēc noskatījos divas Stargate sērijas un palasījos grāmatu.
Tad pēkšņi - tankš! Vajag aiziet nopirkt kādu kladi. Aizgāju arī, nākot mājā mani gandrīz notrieca viens čalis [brauca riteni],brauca kopā ar baru savējo cilvēku. [pūžņa cilvēki] Pat neatvainojās! [tikai nobļāvās savējiem:"es tikko iekļuvu avārijā, uzbraucu tai meitenei!"] Tas tā. Ko tad es tur varu padarīt.

Pēc tam uz vakara pusi uznāca vēlēšanās sākt rakstīt stāstu, par kuru jau biju domājusi labu laiku.
Pamazām rakstās uz priekšu. Nezinu vai vispār kādreiz būs domāts publiskai lasīšanai.

Jo vairāk es darbojos, jo vieglāk man iet ar rakstīšanu, zīmēšanu un sapņošanu.
Arī garstāvoklis pēdējā laikā ir uz 10.