Mūsu baltajai ķēvei bija paradums - kad piekusa, viņa mēģināja pēc iespējas ātrāk tikt mājās, lai varētu atpūsties. Darbadienas nereti noslēdzās ar traku joņošanu un iejūga salaušanu. Pastāstīšu par vienu šādu reizi.

Bija vasara, pievakare. Vedām ratos dzelzs verķi. Kad bijām ~ 1,5km no mājas, zirgs sadomāja skriet aulekšos. Tādās reizēs viņu īsti apstādināt nevar, var tikai iestūrēt grāvī. Drīz vien no ratiem izlēca tēvs, pēc brīža izkrita vedamais agregāts, bet es cītīgi turējos, iekrampējies grožos.

Knapi, knapi no lielceļa ietrāpījām ceļgalā un strauji tuvojāmies pagalmam. Te, uzskatāmībai, mana pagalma bildīte:

Zirga plāns laikam bija izjoņot cauri pagalmam un apstāties kaut kur pļavā. Zirgs nezināja, bet es zināju, ka ceļā uz pļavu novietota piekabe, kurā mēs krāmējām visādu nevajadzīgu drazu promvešanai. Patiešām nebija omulīgi. Nemaz nav jāiet autoskolā, lai saprastu, ka zirgam, ratiem un Pēterim apstāšanās ceļš no 20-30km/h noteikti nav 1,5 - 2 metri (ņemam vērā lopiņa reakcijas laiku, ceļa segumu - zāli un braukšanu līkumā). Nujā, un tā zirgs izvēlējās mazāko no ļaunumiem un iebizoja mēslu čupā. Apstājoties, zirgs bija čupas otrā pusē, līdz vēderam mēlsos, rati eleganti iebraukti čupā, līdz asij mēslos, un es ratos un vieglā šokā.

Māte teica, ka esot pa virtuves logu to trako braucienu ar šausmām skatījusies, pēc laika ieradās tēvs, dzelzs verķim svarīga detaļa izrādījās nolauzta. Tā lūk, mums tur pa laukiem nemaz neiet garlaicīgi.