10:13 pm
Vispār es apmulsu - pēc visiem šiem gadiem, te vēl ir kāds/a, kas nesaprot, ka es stresoju par visu?
Tad atkārtošu - es stresoju par visu. Vai gandrīz vai visu. Un lai kas arī šobrīd notiktu, visticamāk, tas nebūs izņēmums.
Vēl vairāk - brīžiem man pat šķiet, ka esmu pie tā pieradusi. Pieradusi tiktāl, ka manas sekmes stress, manuprāt, ietekmē visai vāji. Kamēr viena mana daļa grauž nagus un plēš matus, un dara to patiesi, intensīvi, izteiksmīgi un no visas sirds, otra turpina darboties un visai labi apzinās, ka pasaule šādi nebeidzas, un ka variantu vienmēr ir vesela gūzma. Kā es vienmēr pie sevis nodomāju: vienīgais, ko es varu darīt - izveidot līdzsvarotu attieksmi pret personisko nelīdzsvarotību.
Vai tiešām te ir kāds, kas arī pie tā nav pieradis?
| From: | skuka |
Date: | November 6th, 2006 - 10:10 pm |
---|
| | | (Link) |
|
mmm, gluži mans raksturojums.
vai tad tā nav visiem? :)
pilniigi normaali. man stress vienkaarshi ir nepiecieshams, ja taa ir par maz - pienjemos svaraa:)
vispār jau liela daļa cilvēku nesaprot, ko īsti nozīmē "stresot par visu". kaut kā iemācījos apspiest sevī šo īpašību. Bet reizēm tā izlien uz āru - piemēram, kad krāmēju somas, lai brauktu uz laukiem, vai vienos naktī bizoju pa māju ar slotu rokā, jo nākamā dienā nāk auklīte un bail atstāt pārāk lielu nekārtību.
Njā - kādreiz vēl bija tā, ka man bija tiešām foršs un saprotošs priekšnieks (no cilvēciskā viedokļa - katram tādu tikai vēlēties). Neskatoties uz to pirms sarunas ar viņu es vienmēr nejēgā uztraucos (man vispār labāk patika ar viņu nerunāt, lai mazāk uztraukumu).
nu nezinu gan.. tu toties lieliski māki šo to noslēpt..