vispār jau liela daļa cilvēku nesaprot, ko īsti nozīmē "stresot par visu". kaut kā iemācījos apspiest sevī šo īpašību. Bet reizēm tā izlien uz āru - piemēram, kad krāmēju somas, lai brauktu uz laukiem, vai vienos naktī bizoju pa māju ar slotu rokā, jo nākamā dienā nāk auklīte un bail atstāt pārāk lielu nekārtību.
Njā - kādreiz vēl bija tā, ka man bija tiešām foršs un saprotošs priekšnieks (no cilvēciskā viedokļa - katram tādu tikai vēlēties). Neskatoties uz to pirms sarunas ar viņu es vienmēr nejēgā uztraucos (man vispār labāk patika ar viņu nerunāt, lai mazāk uztraukumu).
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}