Esmu parasts latviešu visēdājs, kas audzis laukos, visādu kustoņu tuvumā. Kopš sevi atceros, zināju, ka tā gaļa, kas man parasti šķīvī, ir gabaliņš no tās cūkas, kas vēl samērā nesen rukšķēja aizgaldā. [Mazliet lielākā vecumā tika dota arī iespēja paskatīties, "kas lācītim vēderā" gan cūku bēru laikā, gan ķidājot vistas, gan reizēm zivis. Tas manī veicināja interesi par bioloģiju.] Un, kad reiz tas lopiņš ir nobeigts, tad nedrīkst to izniekot, jāizmanto pēc iespējas visā pilnībā. Gan galerts no visādām kaulainām daļām un grūtāk izvārāmiem subproduktiem, gan plaušu pankūkas, gan aknu pastēte, reizēm pat zarnas tika iztīrītas uz pārvērstas desu apvalkos. Neapstrādājami paliek vien daži atbirumi, kas tiek kaķiem, un čupiņa mēslu, nereti ar visu "ietvaru". Tā ka varu teikt, ka atlieku pārstrāde želatīnā ir lielisks risinājums. Arī ādas apģērbu iegādē pati cenšos turēties pie principa, ka, ja es ta gaļu ēdu, tad tā āda ir valkājama. Tiesa gan, no radiem un draugiem ir atdots arī pa kādam apģērbam ar plēsēju kažokādu gar kapuces malu, ko gan valkāju... Izmest nožmiegta dzīvnieka gabalu man arī liekas nepareizi. 

Tajā pašā laika pazīstu pārāk daudzus, kas, ja ēdot gaļu kaut aptuveni pieminu kaut ko, kas saistīts ar tās izcelsmi (piemēram, "šis lopiņš nu gan garšīgi pagatavots!"), mani lamā, ka es viņiem sabojāju apetīti! Reizēm izrādās, ka viņiem pat no domas, ka tas bijis kaut kas dzīvs, metas slikti. No gaļas tādi ēd vien tos gabalus, kas nekādā mērā neatgādina par dzīvnieku. Man jau sen liekas, ka būtu daudz labāk, ja tie, kuriem gaļa liekas pretīga, tiklīdz atceras, no kurienes tā nākusi, vienkārši atmestu tās ēšanu, nevis turpinātu dzīvot šādā kognitīvajā disonansē. Gan pašam ap sirdi vieglāk, gan dabai mazāka noslodze no lopkopības. Man tik tiešām liekas pareizāks to bērnu piegājiens, kuri, pēc gadiem ilgas slēpšanas, pēkšņi uzzinot par gaļas izcelsmi, aiz šoka pārtrauc to ēst pavisam. Vecākiem, protams, piņķerīgāk, bet bērnam tīrāka sirdsapziņa, neēdot to, kas neliekas pašam pieņemams. Lai gan, varbūt būtu bijis labāk šo nepatīkamo pārsteigumu aiztaupīt, jau pēc iespējas agrāk pastāstot, ka kartupeļi aug vagās, āboli aug kokos, piens tiek izslaukts no govs, bet cūkgaļa ir gabaliņš cūkas? Vai, no otras puses, varbūt risinājums ir nelikt savam bērnam ēst to, kas pašam klusībā liekas tik neētiski, tāda mazā vainas sajūtu raisošā baudiņa, ka par to nevar nemaz runāt, jo tad varbūt traumējošā patiesība būs mazāk īsta?