– Un tev nav bail? – pēkšņi iestājušos klusumu tikpat pēkšņi ar savu jautājumu Uģim pārtrauca Igors.
Klusums turpinājās. Jautājums likās uzdots pilnīgi nevietā, gluži kā, ja starp šobrīd mierīgās jūras rāmajiem viļņiem kāds censtos uzgleznot vētrā trakojošu kuģi. Šāda glezna, iespējams, būtu skaista. Varbūt vēlāk tā pat atrastos Valsts mākslas muzejā un šo mākslas darbu apbrīnotu vai nonicinātu simtiem cilvēku dienā. Bet apbrīnot vai nonicināt – vienalga – ir labāk kā vispār neievērot, un tas nozīmēs, ka glezna tiešām bijusi laba. Tomēr nenoliegsim – tā vienalga izskatītos stipri vien nereāla.
Uģis skatījās kaut kur tālu jūrā. Varbūt viņš šajā bezgalīgajā un viļņainajā ūdens laukā kaut ko mēģināja saskatīt, bet varbūt vienkārši pārdomāja dzīvi. Ūdenī nebija neviena cilvēka. Varbūt tāpēc, ka diena bija apmākusies un no rietošās saules, kurai parasti būtu vajadzējis lēni iegrimt jūrā, bija manāma tikai viegla oranžās krāsas atblāzma pelēcīgajos mākoņos. Nesen bija lijis un vēsais gaiss vēl joprojām patīkami smaržoja pēc lietus.
- Tev tiešām nekad nav no tā bail? – Igors atkārtoja savu jautājumu vēlreiz
Šoreiz Uģis, liekas, bija sadzirdējis jautājumu, un drūmā, zemā balsī sniedza pavisam vienkāršu atbildi – Nē, man nav no tā bail.
Igors likās apstulbis par tik vienkāršu sarunas turpinājumu. Tomēr kāds jautājums, tāda atbilde. Viņš to saprata un turpināja šo dīvaino izjautāšanu.
- Tev vispār no kaut kā ir bail?
- Jā, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tādu lietu ir.
- Un tomēr tu no tā nebaidies...
- Te nu tev taisnība. Es nebaidos, jo nesaprotu. Es nesaprotu - kā var baidīties no kaut kā tāda, ko cilvēks nepazīst, kā var baidīties no iespējamajām sekām vien - no kaut kā tāda, kas varbūt notiks un varbūt arī nenotiks?
- Tās patiešām ir pašas briesmīgākās un lielākās bailes uz pasaules.
- Ak dievs, es pats būtu laimīgs, ja no tām tiktu vaļā – Uģis ar sāpju izteiksmi sejā pārsteidzoši monotonā tonī nobēra. Viņš atbalstīja roku pret nelielā soliņa atzveltni un vēl skumjāk kā agrāk paskatījās uz jūru.
Te nu Igors bija nesaprašanā – Bet tu pats taču tikko teici, ka nebaidies. Tad par kādām bailēm tu runā?
- Ir bailes un baidīšanās. Šobrīd man ir vienkārši bailes. Un tomēr es nebaidos.
- Un es baidos, kaut arī man nav pašu baiļu? – nedaudz uzjautrināts par Uģa savādo atbildi, ar ironiju jautāja Igors. – Tad padomā, cik daudzi cilvēki pasaulē šobrīd baidās, kaut arī baiļu viņiem nav!
- Nē, tagad jau tu spēlējies ar vārdiem. Nevar taču baidīties, ja nav baiļu.
- Bet bailes bez baidīšanās tomēr pastāv, – joprojām neticīgi novilka Igors. – Ko tas īsti nozīmē?
- Tas nozīmē to, ka bailes var apspiest. Tas nozīmē to, ka bailēm var pretoties. Tas nozīmē to, ka, ja tām neļauj ieaugties un baroties ar savu pašpārliecinātību, tās nemaz nav uzskatāmas par īstām bailēm, jo cilvēks, kurā tās mājo, nebaidās. Lūk, tā.
- Un manā pašpārliecinātībā, tātad, šis augs jau ir iedzinis savas pamatīgās saknes? Tad kā lai iznīdē to? – likās, Igors bija uzķēris šo Uģa paralēlismu un atkal ar savu ironiju pārsviedās no filozofiskas ievirzes sarunas uz dārzniecību. – Esmu dzirdējis par labiem pieneņu iznīdēšanas līdzekļiem. Viens piliens uz katras pienenes un šīs – čuš – un pagalam! Kā es te stāvu! Kaimiņiene tādu savā dārzā izmēģināja un, sit mani vai nost, nav nevienas pienenes vairs viņas mauriņā. Un aizvakar tieši ar viņu runāju...
Uģis viegli iesmējās. Tomēr kaut kas šajos smieklos likās tik dīvains, ka Igors aprāvās pusvārdā. Tie lika pašam Igoram saprast, ka viņu taču interesēja bailes, nevis Intas, viņa kaimiņienes (kura, starp citu, viņam arī neinteresēja), mauriņš, par kuru viņš tikko bija aizrautīgi sācis stāstīt.
- Bailes var apturēt tikai ar prātu. Tieši tur taču tās rodas. Tas ir kā dabisks instinkts, mēs to nevaram apstādināt, varam vienīgi apspiest. Bet tas vienalga paliek kaut kur dziļi mūsu prātos. Visos taču ir gluži iedzimtas bailes no nāves, piemēram. Padomā, kas notiktu, ja mūsos šādu baiļu nebūtu. Visa pasaule sagrieztos vājprāta virpulī un, varu derēt, jau pēc pāris dienām Ķīnai vairs nebūtu jāsūdzas par savām pārapdzīvotības problēmām. Mēs varbūt izdomātu nopeldēties šajā aukstajā jūras ūdenī, kaut arī ir tikai maija sākums, un, iespējams, uz šī soliņa vairs vispār neatgrieztos.
Igors saviebās jau par tādu domu vien. Tomēr viņam bija skaidrs, ka šādas bailes pastāv.
- Bet mēs taču katru mīļu dienu nebaidāmies no nāves, - Uģis turpināja. – Mēs bieži metamies pārgalvīgos piedzīvojumos, nedomādami par sekām, kaut arī bieži tās var būt visai šausmīgas. Mūsos ir bailes no nāves, tomēr mēs no tās nebaidāmies katru mīļu brītiņu. Atļauj man uzdot tev vienu jautājumu – tu šobrīd baidies no nāves?
- Jā, protams, ka baidos. Šermuļi vien pārskrien, iedomājoties, cik daudz šeit paliks iesāktā un nepabeigtā. Bail iedomāties visus mīļos cilvēkus ar asarainām acīm, bail iedomāties pat savas bēres. Bet kāpēc tāds jautājums?
- Nu redzi! Tikko tu sāki baidīties no nāves, tu teici, ka tev šermuļi pārskrien, par to iedomājoties. Bet pirms pāris minūtēm tu par to pat nedomāji! Tevi interesēja tikai bailes tikt pārprastam, nesaprastam un izsmietam, par ko tu man nesen jautāji, lai gan arī par to, vai tevi tas patiešām interesē, vēlāk tu liki šaubīties. Un tagad atbildi uz vēl vienu jautājumu – vai pirms desmit sekundēm tu baidījies tikt kaut kādā veidā pārprasts un izsmiets?
- Es neliku tev par to šaubīties! – Igors bija neizpratnē. – Es vienkārši pēkšņi iedomājos par savu kaimiņieni, man ar viņu aizvakar bija interesanta saruna. Un, jā, protams, ka es pirms desmit sekundēm nebaidījos tikt pārprasts. Tu taču neko nepārproti! Un paldies tev par to. Vai tad ir vērts man baidīties no tā, ja mēs esam labi draugi un visi pārpratumi tāpat vienmēr noskaidrojas?
- Interesanta saruna? Ar to Irmu? Par pieneņu iznīdēšanu vai? – nu bija kārta zobgalīgi pasmieties Uģim, ignorējot iepriekšējo sarunu tēmu.
- Viņu sauca Inta nevis Irma, - Igors pasmaidīja. – Un mums bija saruna par reinkarnāciju. Viņa uzskata, ka es iepriekšējā dzīvē esot bijis zivs. Viņa pat apgalvo, ka visticamāk asaris vai zandarts. Sākumā viņa vairāk sliecās apgalvot, ka es esot bijusi līdaka, bet, kad redzēja manu sašutušo reakciju, ātri vien secināja, ka ir kļūdījusies.
- Ļauj minēt, viņa neizslēdza arī iespēju, ka tu esi bijis lasis vai forele, - nosmaidīja Uģis.
- Kā tu uzminēji?
- Mmm... Lasis un forele – manas mīļākās zivis, - Uģis saldi novilka un atkal viegli iesmējās. – Lai jau paliek par tām zivīm... Tu taču nebaidies no iepriekšējs dzīves, ne tā?
- Jā, tieši tā, - žirgti paziņoja Igors, lai gan tikko bija secinājis, ka jau atkal viņš ir novirzījies no viņu tik ļoti interesējošā jautājuma par bailēm. – Tas gan būtu muļķīgi – baidīties no tā, kas jau bijis.
- Hmm... tad tomēr nonākam atpakaļ pie baidīšanās, - nomurmināja Uģis un pēc brīža turpināja, kā viņš pats to vēlāk no sauca, sarunas biedra redzesloka paplašināšanu. – Redzi, ne jau par baidīšanos, ka es tevi pārpratīšu, es runāju, kad jautāju, vai šobrīd baidies tikt pārprasts. Es jautāju, vai baidies, ka tieši šis cilvēks, vienalga kāds galu galā, tevi varētu pārprast. Un, protams, nav vērts gaidīt atbildi uz šo jautājumu – tāpat saprotams, ka tu tobrīd no tā nebaidījies. Tu biji aizmirsis, ka uz pasaules ir tik daudzi cilvēki, kas tavus sapņus, domas vai vienalga ko varētu nesaprast. Bet, tiklīdz tu par to atcerējies, tu sāki baidīties. Vai tad nav taisnība?
Igors pamāja ar galvu. Visas bailes, ko Uģis bija pieminējis, tiešām bija mocījušas Igoru jau labu laiciņu, tomēr viņš par tām bija aizmirsis un atcerējās tikai brīdī, kad Uģis atkal tās pieminēja.
- Un tagad saki, lūdzu, vai tu šīs bailes negribētu aizmirst pavisam?

----turpinājums sekos---- ...kaut kad... varbuut... :)