sapnis uz ielas..
viņa stāvēja ar kailām pēdām uz pārkarsuša asfalta... brīdī, kad saule ir visaugstāk un asfalts ir vismelnākais. viņas kaimiņš reiz bija teicis: "uz šīs sasodīti mazās ieliņas ir sasodīti liela satiksme!" bet šobrīd neviena nebija.. neviens netraucēja viņas mirklim.. neviens netraucēja viņas kailumu. viņa stāvēja aizvērtām acīm un pacēla roku, lai panāktu pretim... saule apžilbināja balto ādu un viņa to redzēja pat neatverot acis.
viņa atvēra acis un dziļi ieelpoja visapkārt esošo zemeņu ziepju aromātu. dedzinoši karstais ūdens apņēma viņu visu un smacēja. likās, ka no mazās telpas ir izsūkts viss gaiss un viņas acu priekšā dejoja tvaiks. viņa strauji pagrieza krānu un ļāva aukstajam ūdenim sevi atdzīvināt.
Viņa ieelpoja.... līdz galam... zemeņu ziepes.... nācās pamaidīt.. :)