Lidojums karstā naktī
1

Es atkal esmu uzcēlis sev novakaru jūras krastā
Zem priediena augstajām un trauslajām jumta spārēm,
Sēžu kāpienā kļūstot līdzīgs mēļajai šķēpenei,
Un brāzmas atrauta saku smarža mani pārtīsta par dzintaru blāvu.

Aiz mijkrēslī baloša doņa pirkstiem, kas vaira necer
Saķert skaidru līdz pašām debesīm redzamu gaisu,
Kāds savēlies klintsbluķis ar zaķa stencilu uz sāna
Aicina uz tējas krūzīti kaut kur dziļi tālāk liedaga tumsā.

Es nāku, es, protams, jau nāku kā ik stundu, ik dienu jau gadiem
Trausli līpējošs, jums neredzams vakargaismā aiz čūsklājošā gudiena.

2

Ar fosforu un smaragdkrāsu uz pusēm jauktu dumblu pusnaktī
Apsviež apkārt plukatnīgs kroukils spalgi ķērcot,
Plēšot jūrezāļu juklās skaras līdz puvuma serdei,
Plešot spārnus pāri siltā liedaga rāmajai sirdij.

Klangājošos viļņos nogrimis ir erca dāmas cēlais burenieks,
Pāris ruma mucas atstājot pasaulei no agrākās lepnības,
Un kliedzienu, baiļu urīna pleķu pleive rāmi raso
Lūžņājošajos kārklos zem mirstošas atvārsnītes.

Nožņaudzis zarā smīkuļojošu kaķi, kā nemaz nav bijis,
Klausos kā no jūras tumsas atšalc dzirnakmeņu rūka.

3

Nāve atkal šonakt staigājas pa liedagu basa un skaista
Neķītra, neslēpjot krūtis, neslēpjot klēpi, šķiež savu saldmi
Mīlnieku iegulētajās bedrēs smalkajos jūrmalas zvirgzdos,
Pārberot te aizmirstos smieklus savos izģindušajos, vēsajos pirkstos.

Reidā balta jahta mēda nakts biezumu, karodziņu augšup slejot,
No iluminatoru stobriem pret krastu bliežot tehno un mīlas skaņas.
Un Nāve kļūst par nakts peldētāju. Viņa iznirst netālu no borta
Un skaudīgi raugās uz viešņu piebriedušajiem krūtsgaliem.

Kad nolicis malā pīpi, arī kapteinis kādā no viešņām dziļāk grims,
Viņa viegli pagrūdīs stāvu tālāk, iedomājoties, ka tā ir viņa pati.

4

Trešdienas kūrmājā klusums. Klusē viskijs bufetē aiz stikla,
Klusē putekļudrāna kalpotājai blāvā priekšauta kabatā.
Klusē logs, kas šoreiz atvērts pret ielas lēnajām bangām,
Klusē avīze, stāstot kaut kādus sadzīves niekus.

Saimniece pārbauda nesen pārkrāsotās palodzes,
Vai nebūs palikuši puķpodu nodevīgie nospiedumi,
Vai nebūs vēlviens vimpelim līdzīgs nospiedums uz sienas,
Kas vēsta nu jau par nevienam nevajadzīgām uzvarām.

No loga jau trešo dienu plūst neredzams melns lakatiņš,
Ko tai vakarā atradu es, nelaimīgā kapteiņa priekšgājējs.