vakar pēc saulrieta mēs uzminām 3 kilometrus līdz upei.
pa ceļam skatijām govis un bēgām no dusmīgiem suņiem.
saviļņojāmies, veroties daugavas ūdens masas virskārtā.
krastmalā lasījām izskalotus zariņus un pļavā plūcām puķes.
atpakaļceļā iznāca braukt pret vēju, tādēļ nosala rokas.
ir piemirsušās visas dzīves mākslas un treniņu programmas.
šķiet, ka atbildība manas dzīves telpā ienāk kopā ar mērenumu.