Šad tad es saņemu ziņas no ofisa un kādu noklīdušu zvanu no vīra. Es dienām vēroju dārzu, un domāju par sevi kādā netīrā Parīzes klubā aizmirstot savu ikdienu.
Es skatos uz dārzu, un izdzīvoju savu iedomāto pazudināšanos. Te ir tik kluss un manis gandrīz nav.
Es gribētu būt kaut kur citur.
Stundas skrien pārāk ātri.