Ā, un slēpes puikam mēs tomēr nopirkām. Nokaulējām veikalā jaunas līdz pieņemamai cenai. Pavasars nāk, tāpēc.
Un viņš pat ir iemācījies pieklājīgi braukt. Pērn un aizpērn nekas nebija sanācis. Puņķi un asaras pirmajā gadā, pērn paņēmam instruktoru, bet puika vienkārši pateica instruktoram, ka nebrauks. Laikam baidījās no pacēlāja un īstā kalna atmosfēras. Bet šogad mēs tepat Grīziņkalnā viņu mācījām, paši par pacēlajiem strādājām:) Un aizgāja. Drīz jau varēs pa īsto kalnu.
Un pēc tam bļaudami slidināmies ar plastmasas pannām. Forša vieta tas Grīziņkalns, tādas stāvas nogāzes, kur ar dupsi šļūkt, un lēzenas, kur slēpot mācīties. Un kluss tur ira, maz tautas, nedaudzo šļūcēju saucieni gaist aukstumā.
Ek, briesmīgi patīk man tā ziema. Pat tad, ja es pati neslēpoju, kaut vai tikai aizelsusies velku ragavas, vienalga prieks par sniegu un svaigumu. Rīt varbūt beidzot aizbrauksim uz Siguldu.
Es gribētu vēl kādu mēnesi vai divus tādu laiku kā tagad. Un pēc tam uzreiz īsto pavasari.

Varbūt tomēr jābrauc aprīlī uz Somiju.