šorīt pamodos no saklausīta pa radio stāstiņu par to, ka kaut kādā Krievijas mazpilsētiņā atkal par nemaksāšanu atslēdza telefonu 02.

pēc vakardienas ziemas priekiem (to skaitā arī vairāki neveiksmīgi mēģinājumi pēc dažiem aliņiem uzrāpties slīpā kalniņā, līdzi stiepjot koka ragaviņas) mans ķermenis ir sasniedzis augstāko nelokanības pakāpi; mani ceļi atceras to liktenīgo tikšanos ar kārtīgi notīrītu ledu; zila krāsa visu nakti progresēja un beidzot pārņēma vadību uz mana ķermeņa.

manas kājas zilas kā pavasara rīta debesis...

ko vēl dzīvē var vēlēties? :))