nezinu - man gan radies priekšstats, ka mākslota cinisma un imitēta viegluma toreiz bija mazāk. Es tikai tā reizēm aizdomājos - kāpēc es gandrīz katrreiz, kad raudu, kautrējos par to.
Jūtas mūsdienās ir vienīgais, no kā vērts baidīties. Ne velti mūsdienu cilvēki daudz iejūtīgāk izturas pret Jūdasu - viņi zina, ka fiziskās sāpes nav tas sliktākais, kas ar tevi var notikt.
Fui, cik es patētiski izsakos!:)
;)))