nezinu, vai pms vai kas, vai vēl kaut kas, bet visu laiku rauj kamols uz augšu un acis ar ūdeni pilnas, vairāk raudāsi, mazāk mīzīsi, tā jau ir, tā jau ir, visu žēl, laikam iegrimu sevis žēlošanā, var jau būt, nezinu, bet žēl visus, gāju p aveikalu skatījo suz pensionāriem un kļuva tik neizsakāmi žēl, ka dzīvojam šādā valstī, kas par jūtām, sakārojās pat prievīti un auseklīti un iet uz barikādēm, brīžam liekas, ka jūku prātā vai arī esmu revolucionāre, ble, bet tā nevar būt