iedvesmojoties no heda
Ar kaislu prātu, izvandītu seju,

Kā laukā izsviests, sakņupis un greizs —

Es atpakaļ uz savu zemi eju

Pie tiem, ko viegli atstājis es reiz.

Uz savu zemi, kas ar sīkām sētām,

Ar melniem ļaudīm, kuru miesa smird.

Kā suns, kas pāršauts, asiņainām pēdām

Tik turpu kunkstot velkas mana sirds.

Jūs, mazie ļaudis, kas bez jums es esmu?

Putns, kas par velti savas dziesmas kliedz.

Es jemšu rokās jūsu sāpju dvesmu,

Un no tās izplauks sarkans alku zieds.

Kur jūs — es zinu — brūna dubļu mīkla,

Kā asinis zem kājām kūp un slīd.

Jums moku asums bieži pārcērt rīkli

Un acīs trūkums tā kā lopiem īd.

Jums bieži dzērums galvas ņem no rumpja

Un trakos sapņos tā kā jūrā liek.

Un ūdens tas, kas naktīs pil no pumpjiem,

Uz klona nāk un paliek tur kā sniegs.

Bet es ar jums. Kur dzīve, tur ir baigums

Un kaislas alkas no tā brīviem būt.

Es jūsu tvanā redzu tik daudz maiga,

Kas pasaulei reiz līdzēs citai kļūt.

Mēs iesim zāli bruģa oļos saudzēt,

Ar sauli pildīt ielu rensteles.

Pirms slava nāks, būs jākrīt mums vēl daudziem.

Bet tikai nāve jaunu dzīvi nes.
(c) A.Chaks