Viņš bija skumjš alnis. Vairums viņu raksturotu kā melanholisku, taču patiesībā viņš bija vienkārši skumjš. Redziet - lai būtu melanholisks, vajag arī labu atmiņu. Vajag atsaukt atmiņā daudzus dzīves posmus un tad skumji gremdēties atmiņās, salīdzināt sevi ar citiem un secināt, ka citu dzīves nav tik nožēlojamas kā tavējā. Un tikai tad noskumt šo iemeslu dēļ. Bet alnis bija vienkārši skumjš - melanholiķis ar sliktu atmiņu, var teikt. Bet viņi teica, ka vienkārši melanholiķis. Laikam jau nabaga dzīvnieciņu novērtēja par augstu. Alnis stāvēja kraujas malā un skatījās vasarīgi zilajās debesīs. Viņš tās nesaprata un patiesībā arī nemēģināja. Viņš skatījās debesīs tikai tāpēc, ka tās viņam likās skaistas, bet izskatījās skumjš - melanholiskais alnis - jaa, taa vinju nosauca.

A mēs te gremdējamies melanholijā, raxtām visādus sviestus savās dienasgrāmatās un domājam nekam nederīgas domas, bljin :D Bija domāts sakarīgs stāsts bet es izdomāju, ka pietiek tak vienreiz. Būs labi, un sorry par to nesmuko vārdu, es parasti tā nesaku.