Vakar atkal uz mammu apvainojos. Vajadzētu tagad, pirms gaidāmās operācijas, viņu saudzēt. Bet es, egoiste, gribu kā bērns viņas uzmanību. Un es gribu to pievērst viņai. Liekas - kopš man ir bērni, es mammu vairs neinteresēju. Esmu viņas cerības piepildījusi, atražojusies. Mierīgi var iesāktu sarunu pārtraukt uz neturpināšanu, lai pievērstu maniem bērniem uzmanību brīdī, kad viņi var bez tās iztikt - turpināt paši knibināt zaļos zirnīšus un strīdēties. Es taču esmu viņu mamma, es redzu, kas notiek. Bet tu esi mana mamma - parunā, parunā taču ar MANI.
Un tagad bailes zaudēt. Kas tās par slimīgām attiecībām. Atkarība gandrīz 30 gadus.