Jau biju aizmirsusi, kā tur ir.

Pelēks asfalts, kas saplūst vienā masā ar ģeometriskajām blokmājām. Dzelzsbetona un pelēku smilšu putekļi.
Skaudrs vējš, kuram nav ne noteikta virziena, ne mērķa, kurš mainās pa sekundes simtdaļām. Augstās un nesasniedzamās debesis ar mākoņim kā kuģiem. Sajūta, ka neesi nekas pret šīm drūmajā, garlaicīgajām, mūžīgajās pārdomās ieslīkušajām daudzstāvu mājām. Ķēmīgās vārnas - kas rēc un lamājs tev sejā - pasaku ļaunās pamātes. Un Lielie kungi, kas visā savā godībā, streipuļo no pažobeles laimētavām. Tā visa reizēm tik ļoti pietrūkst.
Kaimiņi, kas ir cilvēki bez sejām, tikai ar saviem ieradumiem, kurus esi ievērojis.
Aiz papīra sinām stundām garās telefon sarunas, septītā stāva klavierstundas, brauciens liftā kopā ar šķebinoši lipīgajām un saldajām smaržām no piektā stāva.
Šodien tur, kur nav lepnuma un aizdomu pilnā jūra, mežs, kas slēpjas un paslēpj tevi, sajutos kā mājās.

Tas viss - alumīnija karotīte virs saplombēta zoba.