es dažreiz domāju, kā būtu iegrozījusies mana dzīve, ja es nebūtu sagājusi kopā ar m.
kāda es būtu, kādas būtu manas attiecības un prioritātes, ar ko es šobrīd nodarbotos un kur es atrastos. kas būtu mani paziņas un ko es no attiecībām būtu mācījusies? vai es maz tagad atrastos latvijā, jo, jā, viņš bija viens no iemesliem, kāpēc es atmetu domu par studijām ārzemēs.
man vispār attiecības liekas mūžīgas, vienmēr taču var atrast kompromisu, kopsaucēju, tas ir kaut kāds bezgalīgs process manā skatījumā, jo, pat ja man apniktu, es nemūžam nespētu to visu tā vienkārši pārtraukt, es neiedomājos, kā cilvēki var pamest viens otru, kad abu starpā ir tik daudz pagātnes, tik daudz labā un sliktā. nesaprotu, kur tēvs toreiz ņēma spēku, lai pamestu māti pēc 15 gadu kopdzīves - tas otrs taču ir gandrīz kā radinieks, mana iztēle vienkārši nesniedzas tik tālu, lai spētu vizualizēt to, kā viņš mani/es viņu pametu. nevaru iedomāties, kādam būtu jābūt vīrietim, lai man viņu tik ļoti vajadzētu, ka es būtu gatava sagraut telpu, ko mēs trīs gadu laikā esam radījuši kopš mūsu pirmās tikšanas brīža.
šajās attiecībās es vispār esmu guvusi divas ļoti vērtīgas atziņas. pirmā ir, ka cilvēku neviens un nekas šajā pasaulē nespēj mainīt, ja viņš pats to nevēlas un tas nav viņa pašmērķis. otrā - neviens nav pati pilnība un, ja nu mums gadījumā liekas, ka ir, tad mēs vienkārši viņam neesam devuši pietiekami daudz laika, lai viņš samīdītu visas mūsu rūpīgi lolotās ilūzijas par sevi. nav viegli pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bet es mācos būt pašpietiekama, cenšos sevi realizēt, mēģinu atjaunot savu personīgo telpu, kuru zaudēju jau attiecību sākumā, lai iespējami mazāk būtu jājaucas viņa dzīvē, uzskatos un nākotnes vīzijās, jo, būsim godīgi, es vienmēr esmu centusies viņā mainīt šo un to, bet tas viss ir veltīgi, kad es jums saku, jo viskonstruktīvāk mēs enerģiju varam ieguldīt tikai un vienīgi sevī, uzlabojot, mainot un izglītojot sevi kā personību.