§ 70 a bet es pieturos. (atjaunināts)
trrrratttaattaaa!
nakts pie upes un rīts ar vīna druskām un gaišu nefiltrētu alu barojot gulbjus no rokas un pīles pa gabalu, gulšņājot saulīē līdz pat 10:30. a bet bildes nav un nebūs jo beidzās visas iespējamās baterijas un ripināju savu divriteni darba virzinā klausoties ielas ņurdēšanu par neskaitāmajiem metāla zārkiem kas bradā miesas.
tagad mazliet multifunkcionēju bēz īpaši redzmiem rezultātiem.

domāju par sewolawen atgādinājumiem sakarā ceļa biedriem un plāniem. sevi mierinu. būs jau labi. plānu ta nav.
nu bet tomēr, ir tač kāds nopietns iemesls kāpēc līdz šim visur bradāju viens, a?
neba jau klaja neuzticēšanās un nespēja paļauties, ko?
dodu iespēju vēsturei pierādīt, ka arī es varu pamatīgi kļūdīties vērtējot civēku dabu un iedabu.

///

a bet es tak atcerējos!!! (vot tā ir ka vecais blociņš papisies, tur kā reiz viss bija pierakstīts)
pirmkārt jau iemesls manai "vientuļajai ceļošanai" ir bēgšana no problēmām un realitātes un manā skatījumā ceļa biedrs ir kā enkurs, kā tiltiņš, ja gribas akurāt pareizi.
vot tapēc arī viens vazājos.
un tad vēl tā atbildība - nevar takš ta vienā brīdī apcirsties un aiziet un atstāt un pamest.
vot ar to visu man tagad spīd nokrāmēties.