vārdi ļerb viens pār otru, domas grib tikt izkliegtas, milzonīga milzonīga smeldze
nakts trīs stundu miega aukstā sapņu nāve.
vēl arī kliedzu sevī, poli plēš iekšas, manī vairāk kā jebkad dzīvo divi, viens, kurš pirmsnomodā lido pāri pilsētai ar bezgalīgu ārpasaulīgu mīlestību un zināšanām, un degsmi, un otrs, kurš pārvelkas miega mājās pārguris, iznīcinot sevi, savas domas un pateiktos vārdus, kas kā raugs atmiņās uzrūdzis pašam par sevi, nežēlīga kritika pašam pret sevi, ārpus vietām un lomām sabiedrībā, ārpus diskusiem un atbildēm uz jautājumu "kas noticis?"

zinu, ka tu nejautāsi,
pārpasaulīgais ikdienā pulsē asiņu un kafijas sajaukumā
uz sienām izprovocētie vīziju vārdi
gribas satikt, gribas klausīties, izzust ēnās, izzust elpā, izzust.. nesabojāt visu ar pazīšanos, iepazīšanos, pazīmēšanos, runāšanu. vairs nespēju satikt zināmus cilvēkus. vispār vairs nemāku satikt un neliekas arī svarīgi,
nogurums nogurums nogurums

un ikdienas netveramie brīnumi,
savu mūžu neesmu tā smējusies visas 24 stundas
par laiku, brīnumu, vietām, satiksmēm, ātrumu, spēku, vasaru, mīlestību

manā pilsētā divi dejo aiz mīlestības, roku rokā bezpajumtnieku pāris aizslīd mūru vasaras nenolaupītajā zaļumā

un evija kā brīnums
un dzejdara teksti
un kacha tūves susuriņisms
un māronkuļa krasts

un viss, ik reize, kad apmulstu pati sava apmulsuma dēļ, - mīlestības verdošais klusuma smaids - sastopot beziemeslu labestību, balto strāvu no sirds uz sirdi -
- bez runām par pasaules asi, bez komplimentiem un bez sarunām vispār.
cilvēka darba rokās dien viss, ko es neesmu varējusi pateikt

ko nekādi slapstiņi randiņi zīmītes naktsvijoļu naktis nekas nekas nekas nekas nespēs atspēkot mīlestībā


iemāciet man klusēt

n e k a d
v a i r s
n e k o
n e t e i k t

ar mayu vārdos. cīņām uz zemes un debesīs.
robežas neeksistē.
laikam šodien būšu izsmēlusi pēdējo sauju no kādas akas.
nejūtos ietilpt spējīga
šajā vietā