Lielais zvans vārtu augšā apgāzās, izlija karsts čuguns un, kamēr tas krita lejup, zvans balsī tādā kā vējš un koku šalkoņa un vājas zvaniņu šķindas kopā*, man klusi jautāja:
- Kurp ej?
- Dirst ej! -es atbildēju.
Vienā mirklī karstais čuguns bija nokritis un aizlējis vienīgo caurumu kaltajos vārtos, pa kuru būtu varējusi izlīst. Tai brīdī gandrīz pieliku bikses un iedomājos, vai būtu noticis citādi, ja būtu zvanam atbildējusi ko citu. Kā liet laimes Vecgada vakarā.
Krēsloja un tālu lauka malā darbus beidza strādnieki, izkāpuši no 19. gadsimta (vai arī es biju 19. gadsimtā- nezinu). Tu** jau biji vārtu otrā pusē, pagriezies un gaidīji. Sētas nebija, vārti lauka vidū. Klusums.


*skaņas precīzs apraksts meklējams E.T.A. Hofmaņa (laikam uzrakstīju pareizi) darbā "Zelta pods".
** kad pamodos, ļoti gribējās uzzināt, kas bija tas tipiņš, kas visa sapņa garumā man bija blakus un nemitīgi palīdzeja. Vecākais brālis laikam.