Tikko svaigi nopisos pie altāra, jo biju tā aizrāvies, glāstot planšetes skārienjutīgo ekrānu un tīksminoties par tukšajiem cibas leitestiem aiz Lielā Pareta Flirta, ka nepamanīju uz ceļiem kārdinoši sakņupušu altārzēnu. Varu saderēt, ka tas bija paša nelabā (Sātana) līkais pirksts. Ja vien Es nebūtu tik nožēlojams sūds un divkosis, to Bābeles tehnokrātu drazu nemūžam nelietotu, rakstītu savu cibu uz kartona makulatūras atgriezumiem pagrabā pie sikspārņiem, sveču gaismā, tikai ar tinti un spalvaskātu, un nekādā gadījumā nevienam nerādītu, jo brīnišķīgi apzinātos, ka nevienu manas nesakarīgās atpakaļrāpuļa domas nepiš, bet visa Mana Dievišķā Klātbūtne šajā grēcinieku bedrē ir nekas vairāk kā lēta uzmanības maukošana.