hello
Ir pagājis diez gan laiciņš, kopš pēdējās reizes. Pašai liekās, ka esmu nedaudz mirusi sabiedrībai - neviens īsti neko nezin, bet tas uz labu. Parasti jau Es šeit rakstu, kad Man ir sūdīgi - tātad, viss pagaidām ir labi!
Skatījos raidījumu un prātā pazibēja tēma par pagātni. Vai vispār ir iespējams satikt cilvēku bez pagātnes, bez cilvēkiem, kuri no pagātnes seko? Laikam, nē. Pagātne ir tas, kas ar Mums reiz ir bijis, tad ja reiz tas ir bijis varbūt ir vērts no tā atteikties pavisam? Dažreiz no malas Es izklausos kā kkāds slims šizofrēniķis, bet......... Mani so fucking kaitina, kad viņam uzrodās kkādi zvani nakts vidū no pagātnes!!! Cilvēks jau ir tāds subjektīvs personāžs, kurš visu skatās caur Savu skatu punktu, šoreiz arī Es. Ja Man neviens nezvanās pa naktīm un nezvanīs, jo Es esmu visu tā pakārtojusi, lai tā nenotiktu, kāpēc viņš vēljoprojām kkur kavējās? Atmiņās, vecās intrigās? SICK! Kāda Tev tur starpība, ko no Tevis grib bijusī sestdienas naktī, kuru Tu neesi saticis miljons gadu? Ja Tev blakus atrodās cilvēks, kuru Tu mīli un gribi būt kopā tikai ar viņu....

Tava laipnā draudzība brīžiem liekās pārāk pārspīlēti nevajadzīga un nevienam neinteresanta. Liecies mierā un novērtē to, kas Tev ir!

Tāds, lūk dvēseles sauciens!