botānika ir kaut kas varens, jo tas piedāvā cilvēkam sāpes. tad es eju atkal pa eleju un domāju domas. kad nositīs trīsdesmit pirmā minūte, es būšu nonācis sava ceļojuma galā un cilvēki dusmosies, jo teksts nav atdalīts rindkopās. bieži pat viens teikums ilgst vairākas rindas neskaitāmas pat, ja uzreiz uzmet aci, bet ja pievērš lielāku uzmanību korintiešu actekiem, tad var ievērot lielas pārmaiņas, kas rodas, ja cilvēk attālinās mazliet un tad rokās sadodas. kārtīgas maltītes galvenais paņēmiens ir mazliet apstāties, pirms teksts sāk izskatīties pēc kartes. tad es atkal nolieku savus ieročus un uztraucos tikai par esošo kursoru, kas nav patiesības iemiesojums, jo doma nāk paslēpusies dažādos veidolos. to var nosaukt par simbolismu, bet var arī prātīgi piezīmēt, ka domas slēpjas aiz dažādiem pavērsieniem. es šādi ekstensīvi rakstot, varu nonākt klajā laukā, kur dažādi gurdžījevi ir iezīmējuši stūrus kā mans suns rondo dara, kad izvedu viņu pastaigāties pie gaujas. es jau gluži neuzprasos pēc pateicības un dusmu izgāšanas pār manu galvu, bet vēroju, kā veidojas teksts. es nepaspēju salikt visus vajadzīgos komatus, lai tas atbilstu visām vajadzīgajām prasībām. divdabja teicieni, piemēram, ir labs piemērs. es zinu arī, ka, protams, ir jāliek komatos. es zinu vēl dažas nianses, bet šādi rakstot es esmu kā kosmiskajā kuģī un esmu pie ruļļiem es un es vadu savu kuģi. nē jau nē es stagnēju un domāju par dumībām, kad laukā izgājusi saule ira. tad nodoms paliek par pieskatāmo zēnu un durvis atdaras. ak cik daudz patiesības mums piedāvā bijuši notikumi un tikai apjucis cilvēks nevar noorientēties, bet viss jau patiesībā ir vienkārši un visu var pa sastāvdaļām sakraut mazās kaudzītēs, lai rastos ideālais priekšstats par to, kā iz jāizskatās biezoknim aiz manas muguras un domas ir pavērstas pret pelagejas tanti, kura vēlas iegādāties nikon d80 un pārdot to tālākās rokās, lai sponsorētu klajus melus manā klātbūtnē. tad rodas domstarpības ar klejojošām ciltīm un cilvēks paliek viens savos vārtos iespiests kā tērvetes alus, kuram nepietiek ar vienkāršiem patiesības apliecinājumiem un dumības nerodas tais galvās, kas pārtiek no senatnes piedzīvojuma. es gribētu dārzā palīdzēt uzcelt būdiņu un visiem leļļu teātra aktieriem varētu pienākties drīz jau tas periods, kad rodas patiesības alkas un daile paliek neskarta šajā izmisumā. godam pavadīta sētsvidus anniņa mūs visus grib piebiedrot savam draugu pulkam, bet tad atnāk miets ar savu miega devu un gaida pateicību par padarīto un nievājoši skatās. redziet, cik daudz ir negatīvo emociju manā stāstā, es regulāri atduros pret nepareiziem apzīmējumiem un gaidošā tauta ar klaigām un rejām lamājas mūsdienu patiesības sabiedrībā. es klejoju pa ādažu pagastu un meklēju sev paslēptuvi no visiem alņiem, kas no meža pārnākuši mājās gaida ezīti miglā aptecēt un gribēt to visu ietpērt teodoriskā skafandrā un papilonā. tagad nāk ielais teatrālais kinemotogrāfs un lielā dramaturģija, kas aiz sevis atstāj atvērtas durvis un tajās var ienākt svenkmaijers ar savu faustu un arī jodorovskis ar teodoru un līzu, lai gan nav zvanīts, ka potītes ir vienmēr labi saglabātas mūsu klajajos ierakumos un dusmas var izplēnēt tikpat ātri, cik es ienācu šajā telpā, lai uzrastos un nepieminētu ulvja un kvizera lielisko draudzību, kas piemin līzu kā spānijas karalieni un kurai uz datora ir punktots ekrāns. kvizers tātad mēģina darīt zināmu līzai, ka joprojām viņu augsti godā un būtu gatavs atjaunot attiecības pēc tam, kad līza atgriezīsies no spānijas. viņam īsti neimponē, ka līza pa to laiku varētu būt pārgulējusi ar citiem vīriešiem, jo mūsdienu sabidrībā matriarhāts vairs nav galvenais noliedzošais un tas pat varētu būt dīvaini, ka līza ir tik skaista meitene un nepiedod lielu cerību mākslai. bet kārlis skalbe savās pasakās lielisk attēlo dostojevska varoņus, kas iejutušies svešās ādās un saņem sodu par noziegumu vai, piemēram, nikolajs tolstojs, kas sarakstījis biezos tomus par karu un mieru un tādējādi noslēdzis lielo karu gadsimtu ar tēzi par patveršsanos savā esībā. vai arī kundze skuka, kura dzīvo uz brīvības ielas un drātē klajas debesis. tagad es esmu parādā atvainošanos tik lielu kā māja, kurā viņa dzīvo. kāpēc es regulāri izraujos uz apvainojumiem. kāpēc vārds "drātē debesis" ir uzskatāms par kaut ko šausminošu. vai tāpēc, ka ap stūri ir kino rīga un ka pauls mani var sasist uz ielas, ja es būšu rupjš tēviņš un bezprincipu kavalieris. tādējādi es baidos atgriezties galvaspilsētā, jo man tur var draudēt izrēķināšanās no vid amatpersonām un visi gudri varēs gvelzt, ka es saņemu to, ko esmu pelnījis. ak vai es aizmirsu nogriezt nagus, bet tā vietā raudzījos ekrānā uz jūs paši zināt ko. kāds varbūt ir ieinteresēts, uz ko es raudzījos, bet varbūt tas nebūtu piemērojams pašreizēj kontekstā, jo tas varētu radīt sāpes līdzcilvēos un domās es varētu pārstāt būt klātesošs tik daudzos banketos. te ir vietā apdomāt situāciju ar cilvēkiem, kas izrādījuši pret mani līdzcietību un labestību, bet es apgriežoties apkārt esmu kā dižs zvērs no džungļa un neievēroju nekādus pavedienus. domāju, ir laiks atzīt, ka mēs visi esam pavedienos, bet mēs varam tos turēt nospriegotus vai pretoties tiem un radīt situāciju, kad tie vaļīgāki kļūst un rada mums rīcības relatīvo brīvību, kas varbūt ar laiku pat var piešķirt ordeņus un radīt kā polkovniks teica, ka visi geji ir tie riebīgie cilvēki. ar c hepatītu protams nekādi joki nav, bet kāpēc man sevī būtu jānēsā sveši noslēpumi, ja man tie nav uzticēti specifiski, bet ko es esmu ieradinājis pilnīgi brīvā informācijas telpā un par kuriem man nav jānes atbildība, bet tikai kā brīvie novērojumi, kas visiem ir pieejami. vai piemēram dienasgrāmata, kas nav dienasgaismu redzējis, kas draudzējas ar jaunu meiteni, kuru moka kompleksi un kura nevar izstāstīt visu par zaļiem augiem, jo tās celofāna kurpes kurās ir kartons kaprons un folijs ir visiem labi zināmas. ah kādas gan bailes es radu savā stratosfērā šādi brīvi izrunājoties un kas vēl nobīstas no manas iespējas izrunāties. dažādas konfidenciālas informācijas es sevī nesu un tās mani nospiež. vai jūs jau drebat dārgie cilvēki par draudiem, ko es varu radīt. vai arī es tikai iedomājos neesošas likstas, kas patiesībā ir tikai mīļuma aplieicnājumi. un vai nevarētu būt tāda situācija radusies, ka es neadekvāti novērtēju situāciju. un vispār kāds ir tas koeficients ko viens cilvēks rada otram. es vēl gribētu parunāt par c hepatītu, tas izklausās intriģējoši.