Marts 2., 2005
| 18:31 Nujā, pirms dažām dienām apmulsināju mūsu štata nīčeānistu ar jautājumu, kādam tad, viņaprāt, būtu jābūt "pārcilvēkam". Nu, iedomīgam pārliecinātam par savu pārākumu pār citiem (kurš no mums gan tāds nav?). Nu, savu pārākumu izrādīt gribošam (ja mēs pieņemam, ka tā nav kompleksu izpausme). Nu, ar varasgribu apveltītam un spējīgam tiešām sagrābt varu, lai ar kolēģiem-pārcilvēkiem valdītu pār pasauli. Un - kas beigās izkristalizējās kā ļoti būtiska iezīme - cilvēks, kurš pēc varas iegūšanas nekļūtu par tās vergu. (Droši vien bija vēl kādas pazīmes, kuras es šobrīd neatceros, sen tas bija un... jā.) Bet, ja nopietni. Tad es arī esmu no tiem, kas uzskata, ka vajadzētu gan tādu pārcilvēku. Un visa mana mizantropija rodas no tā, ka es visai maz ticu mūsdienu civilizācijas spējai pārcilvēku radīt. Un tas, ko es sauktu par "pārcilvēku", diez vai atbilstu Nīčes (vai nīčeānistu) uzskatiem par pārcilvēku. Jā, šis cilvēks būtu pārāks par citiem (pēc definīcijas), bet viņš šo pārākumu neizrādītu, jo viņam tas vienkārši nebūtu nepieciešams. Vai viņam piemistu varasgriba? Iespējams, bet diez vai tā būtu griba pēc politiskas/militāras varas. Drīzāk tas būtu cilvēks, kas radītu kādu reliģisku sistēmu, kura apvienotu visu cilvēci vai ko tamlīdzīgu. Jā, un šim cilvēkam piemistu milzīgs radošais potenciāls, nē, ne obligāti "māksliniecisks", tas drīzāk būtu cilvēks, kura radošais gars izpaustos dzīvē, spējā radoši izpausties jebkurā dzīves situācijā, nepakļauties stereotipiem, arī paša radītiem. No otras puses, viņam būtu stingrs (bet paša izveidots!) ētikas kodekss, kas būtu precīzi un loģiski formulēts atbilstoši viņa dzīves filosofijai. Un paplašināta apziņa. Visdrīzāk, tieši pēc tās es atpazītu pārcilvēku. Pēc spējas ikdienā domāt tā, kā mēs, parastie, domājam tikai atsevišķos apskaidrības brīžos, saskatīt pasauli kā vienotu tīklu vai kā vienu esamību, un tā katru brīdi. Galvu reibinoša koncentrēšanās spēja, apņēmība un gribasspēks. Un - sava ceļa iešana. Cilvēkmīlestība? Es nezinu. Pārcilvēkam citi cilvēki droši vien liktos visai nožēlojami, aizkustinoši, bet nožēlojami, un droši vien viņš no tiem novērstos, apkaunots par to, ka pieder pie šīs sugas, un kaunēdamies par savu apkaunojumu. Ja vien nebūtu atradis kādu asprātīgu izeju no šī paradoksa.
|
Comments:
Pēdējais (par kaunu un novēršanos) tavā versijā īsti neiederas. Nez vai tas īsti ir savienojams ar spēju katrā brīdī "saskatīt pasauli kā vienotu tīklu vai kā vienu esamību"? (Es, protams, negribu apgalvot, ka "cilvēkmīlestība" būtu atbilstošāka.)
droši vien. es vienkārši atcerējos "Apziņas parazītus", tur šī gandrīz vai derdzīguma pilnā attieksme pret mazāk attīstītajiem cilvēkiem bija ļoti izteikta un tik ietekmīgi pasniegta, ka neapzināti sasaistās ar pārcilvēka tēlu. lai arī. loģiski taču: cilvēks tomēr ir derdzīgāks par lopiņu, t.i., neattīstīts cilvēks, un, ja pārcilvēkam visi cilvēki liktos neattīstītāki, tad viņi liktos arī derdzīgi. ja vien viņš neuztvertu tos tāpat, kā mēs uztveram bērnus - ar sajūsmu par nejaušām atklāsmītēm, piedošanu par neapzinātiem grēkiem. tad gan. nujā, un, ja cilvēkam piemistu pazemība, tad viņš droši vien neuzskatītu sevi par pārāku par citiem, t.i., apzinātos, ka tas, ciktāl viņš ir attīstījies tālāk, tāds niecīgs solītis vien ir. nezinu. neesmu pārcilvēks ;)
Interesanti. Vai šī pārcilvēka definīcija ir "tas, kas es gribētu būt", vai "tas, kādam jābūt tam, kas valda".
ne viens, ne otrs. drīzāk "tādam būtu jābūt tam, kas būtu izcilāks par mani un visu pārējo cilvēci", "tādam būtu jābūt evolūcijas nākamajam posmam".
Tātad tu noraidi ideju, ka šis pārcilvēks varētu būt tu. Un tu arī noraidi ideju, ka tas varētu būt kāds no pārējās cilvēces. Un tu arī noraidi ideju, ka par pārcilvēku var kļūt, apgalvjot, ka pa tādu ir jāpiedzimst. Kas paliek pāri? Cerība uz nākotni? Cik tālu nākotni?
nu, es noraidu ideju, ka tā varētu būt es, jo es neesmu tik izcila. iespējams, ka pārcilvēks kaut kur jau eksistē, bet man nav informācijas par viņa eksistenci. jā, es lieku cerības (cik nu man tās ir) uz nākotni, bet nezinu, cik lielas cerības un cik tālu nākotni. es tak jau teicu, ka mana ticība cilvēcei ir visai neliela.
Mjā, nudien pesimistiski:) Bet tu taču vari arī pati kaut nedaudz tuvoties pārcilvēka ideālam. I mean, kas tad darbu darīs, ja ne pac? Jeb tu tik ļoti netici cilvēcei, ka netici arī pati sev (kā cilvēces sastāvdaļai).
ak, nu kāda atšķirība, vai es tuvojos šim nosaukumam vai ne... protams, ka es to daru savu iespēju/gribasspēka robežās, kas gan man cits atliek (da arī es ticu, ka, jo vairāk cilvēku centīsies, jo drīzāk cilvēce kopumā pietuvosies nākamajai attīstības pakāpei).
sev es kaut cik ticu. reizēm. kad man ir bikucis dzīvotgribas. bet es esmu līdzatbildīga par visiem kretīniem-un-idiotiem, tā ka mana ticība sev nav diez cik pamatota.
un tu tici cilvēcei? vai arī Labajam? pozitīvajam?
E-kā. Tagad jau optimistiskāk:) Es neticu labajam vai pozitīvajam - tās ir pārāk mainīgas lietas, lai uz tām paļautos. I mean, katram ir savi uzskati par to, kas ir labs vai slikts, bez tam šie uzskati laika gaitā mainās. Bet vienam gan es ticu - es ticu cilvēces spējai izkulties no nepatikšanām, ko tā pati sev rada. Līdzko problēma kļūst pārāk liela, līdzko ir sasniegta kritiskā cilvēku masa, kas apzinās, ka problēma pastāv, tā problēma tiek atrisināta.
mhm. tā viš i. kur palika tā sarkanā podziņa? ;)
Tā sarkanā podziņa, kas joprojām nav nospiesta, jo cilvēkiem ir apbrīnojama prasme izvairīties no nepatikšanām? |
|
|