|
Marts 2., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 18:31
Nujā, pirms dažām dienām apmulsināju mūsu štata nīčeānistu ar jautājumu, kādam tad, viņaprāt, būtu jābūt "pārcilvēkam". Nu, iedomīgam pārliecinātam par savu pārākumu pār citiem (kurš no mums gan tāds nav?). Nu, savu pārākumu izrādīt gribošam (ja mēs pieņemam, ka tā nav kompleksu izpausme). Nu, ar varasgribu apveltītam un spējīgam tiešām sagrābt varu, lai ar kolēģiem-pārcilvēkiem valdītu pār pasauli. Un - kas beigās izkristalizējās kā ļoti būtiska iezīme - cilvēks, kurš pēc varas iegūšanas nekļūtu par tās vergu. (Droši vien bija vēl kādas pazīmes, kuras es šobrīd neatceros, sen tas bija un... jā.)
Bet, ja nopietni. Tad es arī esmu no tiem, kas uzskata, ka vajadzētu gan tādu pārcilvēku. Un visa mana mizantropija rodas no tā, ka es visai maz ticu mūsdienu civilizācijas spējai pārcilvēku radīt.
Un tas, ko es sauktu par "pārcilvēku", diez vai atbilstu Nīčes (vai nīčeānistu) uzskatiem par pārcilvēku. Jā, šis cilvēks būtu pārāks par citiem (pēc definīcijas), bet viņš šo pārākumu neizrādītu, jo viņam tas vienkārši nebūtu nepieciešams. Vai viņam piemistu varasgriba? Iespējams, bet diez vai tā būtu griba pēc politiskas/militāras varas. Drīzāk tas būtu cilvēks, kas radītu kādu reliģisku sistēmu, kura apvienotu visu cilvēci vai ko tamlīdzīgu. Jā, un šim cilvēkam piemistu milzīgs radošais potenciāls, nē, ne obligāti "māksliniecisks", tas drīzāk būtu cilvēks, kura radošais gars izpaustos dzīvē, spējā radoši izpausties jebkurā dzīves situācijā, nepakļauties stereotipiem, arī paša radītiem. No otras puses, viņam būtu stingrs (bet paša izveidots!) ētikas kodekss, kas būtu precīzi un loģiski formulēts atbilstoši viņa dzīves filosofijai.
Un paplašināta apziņa. Visdrīzāk, tieši pēc tās es atpazītu pārcilvēku. Pēc spējas ikdienā domāt tā, kā mēs, parastie, domājam tikai atsevišķos apskaidrības brīžos, saskatīt pasauli kā vienotu tīklu vai kā vienu esamību, un tā katru brīdi. Galvu reibinoša koncentrēšanās spēja, apņēmība un gribasspēks. Un - sava ceļa iešana.
Cilvēkmīlestība? Es nezinu. Pārcilvēkam citi cilvēki droši vien liktos visai nožēlojami, aizkustinoši, bet nožēlojami, un droši vien viņš no tiem novērstos, apkaunots par to, ka pieder pie šīs sugas, un kaunēdamies par savu apkaunojumu. Ja vien nebūtu atradis kādu asprātīgu izeju no šī paradoksa.
|
Reply
|
|
|