iet ciemos ir forši. kaut vai tāpēc, ka dabū redzēt tādu daili kā kāpņutelpu ar koši zilām sienām un koši brūnām durvīm un tajā novietotu labi saglabājušos ozolkoka jūgendstila skapīti, kurā sētniece glabā sāls spaini un cimdu pāri.

uz šīs dailes fona viss pārējais ir mazsvarīgas detaļas. kā piemēram tas, kā mans uzstādījums palīdzēt cilvēkiem, kas mētājas ielu malās, nonāca konfliktā ar uzstādījumu nedot naudu cilvēkiem, kas ir atkarīgi no vielām un šo naudu varētu izlietot vielu iegādei, turklāt šoreiz te bija ne jau kaut kāds kārtējais alko atkarīgais, nē, šoreiz bija jaunkundze, kura sēž uz herņas; uzvarēja otrais.
un tas, kā es sajutos varen priviliģēts, kad man atvērās elču ne vien lodziņš, bet durvis, un es dabūju nice big cup of shut the fuck up kafijas dabīgās un bezpeņa maizi no dienas, kas kalendārkorektajai kasierei bija vakardiena, bet man - arvien šodiena.
un tas, ka es tagad zinu, kur var nopirkt h izmēra krūšturus.