Pēc visas dienas gulēšanas galva kā ar vati pārbāzts spilvens, toties oma...(Oma ne ome;)Mmmmmm, oma kūleņo kaa vējā no žāvējamās auklas norāvies palags. Tā nu tagad esmu taads gultas komplektiņš ar iztrūkumu - segas nav. Vai nu kaads nospēris, kamēr es gulēju, vai arī tādas nekad nav bijis. Pārāk daudz vates, lai šobīd to izdomātu.
Pa nakti sastrādāju Lielās un Mazās muļķības un visi lietiskie pierādījumi tiek dzēsti no manas virtuālās atmiņu lādītes:
delite next sms?
Yesss!
delite next sms?
YYYeeesss!!
Delite next...
Jā, jā, jā - visu ārā, lai nav kam pieķerties, nejauši nokļūstot Paša Lielākā Moralizētāja skavās. Kā viņš prot paņemt! Apvij netveramām stingrām rokām un kacina, liekot noprast, ka kļuvis pielaidīgāks un ļauj man iet... bet.. līdz ko kustos, sajūtu ciešo tvērienu. Aiziet viņš tāpat kā uznāk. Kā dziļš miegs.
Īsti nezinu, vai doties palasīt T. Tisenkopfa (nezinkādēļ mēģinu vilkt paralēles ar sevi šobrīd, jo man šķiet, ka Tissenkopf oriģināli varētu būt Kissenkopf, resp. Spilvengalva)kārtējo garadarbu, pievērsties paradoksiem Siliņa izpratnē vai mēģināt lietderīgi izmantot iedvesmu un uzcept kādu nosēdušos ideju ar māsas Adobes palīdzību.
Galvenais, visu censties darīt tad, kad gribās. Iespēju robežās. Un tās, man domāt, mūsdienās ir vai nu pārāk izplūdušām formām vai paknapas.
Viss, manis vairs nav :)