Skola.Klasesbiedri

Trako nams. Privātās dzīves nekādas. Manu melno plānotāju bez manas ziņas ar regularitāti reize dienā izšķirsta no vāka līdz vākam. Nē, nekā slēpjama tur nav, bet tomēr nepatīk man tāda ziņkāre. Ar to viss nebeidzas, nē, pat atzīmes citi uzzina ātrāk par mani. Reizēm tāda sajūta, ka otra atzīme svarīgāka par paša.

Un kādi mēs literatūras mīļotāji. "Lāčplēsis" - tāds nu tiešām labs darbs. Patriotiskas vēstules M. Zālītei bez maz labākais, ko esmu lasījis. O, jā, lasīšu "Karogu" arī turpmāk. Tūlīt jau skrienam uz pastu pasūtīt, ko ne? Smaidām, mirkšķinām acis un saldi lejam tālāk sajūsmas vārdus. Augstsirdīgi atzīstam, ka neko tā īsti no rakstītā jau nesapratām, bet patika pat ļoti. Runājam, runājam un domās skaitām - septiņi, astoņi..piemest vēl pārgudru spriedelējumu par I. Ābeles daiļradi? Lasīts gan tikai viens fragments, bet analizēt lugu no sākuma līdz galam nekādu problēmu. Vēl labāk - sparīgi paziņojam, ka iedziļināties darbā nav vērts, tāpat skaidrs viss un spriedums gatavs - literāte labu labā.  Nu re, vairs nav astoņi, jau atzīme deviņi. Vemt gribas no šitādas [citēju klases lielos literatūrmīļus:] d**** līšanas. Tieši tā. Vienkārši pielīšana - tas par maigu būtu teikts. Atzīt, ka riebjas lasīt grāmatas, nav drosmes. Bail esot, labu atzīmi nevarēšot dabūt. Muļķības. Pamatot savu viedokli vajag, bet, lūk, prāta nepietiek. Nu jā, vismaz prieks, ka beidzot patiesi vārdi.