pāris dienas
ir pabūts ar dažādiem cilvēkiem, dažādos apstākļos. satiku arī savu bijušo, sajutu, ka viņa nav pilnībā laimīga un baidās no rutīnas, jo uzsākot dzīvot ar savu draugu to [rutīnu] sākusi manīt. nez vai es šobrīd būtu labākais attiecību risinājums, bet viņa arī gan ir vienīgā meitene uz pasaules ar kuru mestos laulības un bērnu ostā =) pa nakti paliku arī pie Viņa. paskatījāmies filmu, parunājām... nekas tāds īpašs. abiem šiem cilvēkiem kādreiz biju ļoti, ļoti pieķēries, taču tagad mani nenomāc tas, ka viņus nesatikšu ilgāku laiciņu, jo spēju dzīvot arī bez viņiem. Viņš sarunu laikā bieži sācis pieminēt pagātni, to cik forši bijis tas un tas. mani tas pilnībā nesatrauc, jo Viņam tas viss kopā pavadītais laiks ar mani ir daudz maznozīmīgāks nekā man, tāpēc Viņš nekad nespēs saprast kā es tobrīd jutos.

kāds komentāros bija ierakstījis, ka esmu jāklis... un kādam man gan būtu jābūt, ja es vēlos baudīt dzīvi, bet nevēlos iesaistīties nopietnās attiecībās? kā vispār var iedomāties no manis tagad ko tādu prasīt? es pat nezinu vai es vispār spētu dzīvot ar sievieti zem viena jumta nedomājot par kādu vīrieti vai arī tieši pretēji. sākumā gribu saprast/atrast sevi, bet tas ceļojums sāksies tikai pēc pusgada, jo vēl ir tik daudz kas jāpabeidz šeit, pirms var doties tālāk... es ļoti gribu saprast kas patiesībā esmu, ko es vēlos redzēt sev blakus un vispār, iespējams manā dzīves grāmatā ir rakstīts, ka palikšu viens :)