nu ja
tāds jau tas panīkums ir
pēc vairāku dienu ārprātīgas socializēšanās pienāk rīts
kad šķiet esi pamodies par agru
lēnām tas pāraug dienā
kura ir pilnīgi tukša
tāpat kā māja
piedzemdē atklāsmi ka tava bezdarbība
ir tik tik subjektīva
ka kļūst transparenta uz laika un telpas fona

bet mākslinieki nedrīkst kļūdītes
kaut gan kļūdās patstāvīgi

nevar stāstīt citam ka tev kkas nav sanācis
jo tad zūd visa ticība un viss momentā pazūd
pēc principa dirsā darbs un materiāli

vajag atmest arī ilūziju par rezultātu
jo to protams vēlamu nevar panākt
un kad tas notiek mēs iegūstam ļoti daudz spēka

tā ka pat sūda pišanu var transformēt
produktīvā darbā

nevajag tikai produktus pašam apspļaudīt
un tad mēģināt kādam iesmērēt

vajag rūpīgi krāt vienu pie otra
un partizāniski klusēt

tā būtu vēlams izturēties arī socializēšanās laikā
bet laikam ar manu temperamentu tas ir neiespējami

tāpat kā klusu pist sūdu
pat ja klusu
tas tāpat izraisa asinainas iekšējās debates
jo es laikam vnk nespēju pieņemt ka
cilvēku atiecības ir tik sasodīti primitīvas