Jau neskaitāmas dienas mans sederināšanās gredzens dus pie manas sirds iekārts ķēdītē, paslēpts no svešām acīm.
Jau nesaskaitāmas dienas es esmu prom no Maskavas, Stasa un visa.
Jauno gadu es sagaidīju Argentīnas Andu kalnu būdā, kopā ar svešiniekiem, ēdot žāvētu gaļu un klāt piedzerot šņabi.
Es kaut kad ierados ASV un iegādājos auto (lietotu), es braucu, kur acis man rāda, reizēm braucot pretī lietum, reizēm klausoties vietējo radio. Es nakšņoju vietās, kuras jau pārāk sen ir zem jebkuras kritikas, tās sauc par viesnīcām tikai tāpēc, ka tās ir jāsauc kaut kā. Tās papīra biezuma sienas, un tūkstošu izgulētās gultas...
Es sāku strādāt kādā ceļmalas ēstuvē, bet šodien un arī citas dienas es vairs neieradīšos darbā. Es tiko esmu ieradusies Oskaloosa, Iowa.
Stass ir nesazvanāms, māte saka, lai es atgriežos un viņai ir taisnība.
Es domāju apmesties Čikāgā un pazust pūlī.