Banāli.
Lauku zaļā vannasistaba man tikko atsauca atmiņā nakti, kad zaudēju nevainību.
Es saku, pasmejies, pasmejies.
Man toreiz bija ieplīsusi zeķbikse, man bija tāds kauns par to, ka pašrocīgi sāku izģērbties...
Godīgi sakot, bija diezgan traģiski, ņemot vērā, ka tā bija mana pirmā reize, viņš bija savā teritorijā, kaut arī mīļš. No vienas puses, tas bija ļoti romantiski, no otras puses - kur bija mans prāts? Tagad viņš ir pa pusei jau starptautiski atzīts mākslinieks un tas ir nekas, ka viņa gleznas jau toreiz bija egocentriskas, reizēm redzu viņu fb un pilnīgi nekas nenotrīs, jo atcerēties to ņemšanos un viņa mazo krāniņu man liek tikai zaļas vannasistabas.
Otrā rītā aizlaidos, ievilkusi basas kājas pusgarajos zābakos. Zeķubikses ar ieplīsušo caurumu es izmetu atkritumu urnā uz ielas...
Nekad neesmu uzskatījusi sevi par baigo princesi - nu to, kuru visi grib. Drīzāk jau esmu tā, kuru beigās kāds apprecēs, jo vienkārši tā vajadzēs. Bet kaut kā jūtu milzīgu atšķirību starp bērnu pirms sešiem gadiem un sievieti šodien. Varbūt tas ir viņa nopelns, kaut gan vispār mūsu attiecības reti kurš uzskata par normālām vai veselīgām, vai kādām tur vēl. Nav arī būtiski. Ar viņu esmu atklājusi sevi, to, kas man patīk un to, ko man patīk dot viņam. Baigi kaut kas ir savilcies, šodien vakarā attapos, ka visu dienu neesmu viņam ne nieka sms uzrakstījusi, pilnīgi atslābusi. Jūtos... Nu tā. No vienas puses, it kā to nevajadzētu pārdzīvot, no otras puses - kas es viņam tāda esmu, lai tā darītu pāri. Nevaru aizmirst mūsu sarunu uz dambja un viena daļa manis saka, nē, saņemies, bet otra, nu davai, riskē un izbeidz to. Un tad ierunājās tā riebīgā balstiņa - helõ, kurš tad vēl tevi tā mīlēs?

Bet vai jautājums ir par to. Varbūt man drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu par to, vai es viņu vispār vēl mīlu?
Gribas sev nepiesieties un Jaungadu pavadīt kā aizņemtai, laimīgai sievietītei.