Bet vispār pizdec. Nākot mājās, pār galvu nolaidās atskārsme: tieši tā kā tagad taču ir bijis pēdējos piecus gadus- drūmie periodi, gaišākas blāzmas, drūmie sarāvieni un mūžīgi pēdējās nakts, vai nu jau aiznākamās nakts nododamie darbi. Tikai apetīte rodas ēdot, atlikšanas sindroms- ar regulāru kavēšanu. Un ar katru reizi aizvien nicīgāk, ciniskāk, izaicinošāk.
Plašais naids, tas vienmēr sākotnēji ir pret sevi naids. Naids līdz riebumam pret savu nepilnīgumu, pret sīkumainību un slinkumu.
Tad vēl to visu samaisīt ar labu devu narcisisma, augstprātības, viszinīguma un Esvaruvisu pozīciju. Sanāk lielisks kokteilis, vai tad ne? Этакая несносная, самовлюбивчивая ничтожность с глобальными планами на будущее. Смешно, правда? А еще смешнее публичные самобичевания. Ну вот, я и закончила. Спасибо за внимание. Простите за беспокойство.