Nedomāju, ka kādreiz vēl atgriezīšos pie tām atmiņām.. pie atmiņām ar slepenajiem skatieniem un tikšanās reizēm. Tomēr atgriezos atkal tajā visā. Cilvēks pazudis, bet atmiņas tik pat stipras kā bija. Šķiet tās nekur nepazudīs, lai arī kā gribējās kādreiz.

Vienkārši pazudis.. neviens neko nezin. Un tā neziņa ir viss trakāka. Ko es varu iesākt ? Neko!!!!! Es nedrīkstu nevienam neko jautāt, interesēties... Un tas nomoka! Es nedomāju, ka tas vēl TĀ sāpēs!! Kaut nu.. kaut nu ar viņu viss būtu kārtībā. Nav svarīgi tas, ka nevaru būt blakus. Svarīgākais, lai IR! Vienalga ar ko! Man pietiktu ar apziņu, ka ar viņu viss ir kārtībā!!!!

P.S. Ceru!!!


Meitene_