priecē, ka apkure pieslēgta. par visu pārējo vnk gribas nošpļauties. gribu nebūt tik pareiza. pati pirms pāris dienām teicu vienam cilvēkam - vai nav vienalga ko citi par tevi domā. bet tagad mani pašu tas satrauc. pēdējās dienas ir smagi nogurdinošas, bet kaut kur iekšā tomēr vīd mazs cerību stars, ka pamodīšos vienā rītā un viss aizies kā pa sviestu.
p.s. zobs sāp. vēl viena diena uz analgīna. drīz jau tā pieradīšu pie tām zālēm, ka nekas vairs nepalīdzēs.