Kārtējo reizi no jauna pārliecinājos, ka haikās slēpjas tas Miers, kurš atrodams:
1) vasaras vakarā pie jūras, kad vējš pierimis, bet smiltīs vēl esošais siltums jau sevī glabā dienas pagājības dvesmu;
2) pielijušu ceriņu smaržā ļoti agrā rītā, kad pilsēta vēl nav pamodusies jaunai dienai;
3) stindzinošā ziemas naktī, piebērtā pārāk tālām un aukstām zvaigznēm, kad šķiet, ka elpa gaisā sastingst un nokrīt pie kājām mirusi....
Un varbūt vēl aizmiguša bērna siltajā elpā....

Vai man nav taisnība...?

"Mūsu pasaule!
Arī tauriņu dzīve
Steigas pilna."
"Dvēseles rudens.
Mēness ir nevainojams -
Un tomēr..."
"Sniega rīts.
Visur koka tupeles
Atstāj zīmes "divi.""
"Slapjš sniegs krīt.
Neizmērojama, bezgalīga
Vientulība."
"Klusums.
Krītot saskaras ziedlapas
Tikko dzirdami."