mēnessgaisma
Biezā miglā, salijušā pļavā, veroties mēnesī, kuru ietver oranžsarkans oreols, es nespēju izlemt, kurp iet.

Es vēlos doties uz priekšu - joprojām kaut kādas neizprastas ilgas, iet, skriet, lidot - turp, kur mēnessgaisma, migla, mežs - viss. Bet man nepietiek ticības, jo es pietiekami labi pārzinu apkārtni un spēju precīzi izrēķināt, kur es nonāktu pēc 2-3 km, kā arī "te jau tuvumā nekā nezināma nav un nevar būt, nekā tāda, ko būtu vērts meklēt".

Griezties atpakaļ un pieraxtīt šo domu te es arī vēlos, jo tas ir pierasts, tas ir ieradums, iestaigāts ceļš, tas ir viegli un saprotami, bet šķiet nedaudz kā nodevība. Un "sirds" velk uz dienvidiem, uz mēnessgaismas pusi (es pieļauju, ka tā var nosaukt to sajūtu krūtīs, kas liek kaut kur traukties pustumsā).

Staigāju riņķī un apkārt salijušā pļavā. Un beigās tomēr nonāku atkal šeit, kā jau tu redzi.